JOGA

Pirmo reiz vārds joga tiek pieminēts vēdās (1800 – 1500 g. p.m.ē.), savukārt upanišadas (600 – 550 g. p.m.ē.) ir vēdu komentāri, kas atklāj padziļinātu skaidrojumu par visuma lietu kārtību sakarību. Patandžali “Jogas sūtras”, kas ir mūsdienās zināmākais klasiskās jogas mācības avots, jogu skaidro kā apziņas svārstību izbeigšanu (1.2. yogah cittavrtti nirodhah) un izklāsta aštangas (astanga) jogas astoņu pakāpju ceļu līdz tam: yama (morāles principi), niyama (pašdisciplinā), asanas (jogas pozas), pranayama (apzinātas elpošanas prakse), pratyahara (maņu kontrolē), dharana (koncentrēšanās), dhyana (meditācija), samadhi (visa savienojums, svētlaime ārpus zināmā).
Indijas filozofiskajai domai attīstoties, izkristalizējas Advaita Vedanta pasaules izpratnes kopums, kas balstīts upanišadās. Savukārt 5- 6.gs. p.m.ē seko Tantras jogas mācība, kas visu matēriju skata kā dievišķās apziņas izpausmi.

Bagavadgīta izceļ trīs galvenās jogas (yogas) – gņāna joga (jņāna joga- sevis izzināšanas ceļš prāta cilvēkiem jeb intelektuāļiem), bakti joga (bhakti joga – dievišķā godināšanas un pielūgsmes ceļš piemērots jūtu, sirds cilvēkiem) un karma joga (pašaizliedzīgs darbs, nepieķeroties sava darba augļiem – cilvēkiem, kas apvieno prātu un sirdi un dzīvo caur darbu/darbību). Vēl starp zināmākajiem  jogas veidiem jāmin radža joga, mantra joga un, rietumu pasaulē populārākā, hatha joga.